Zemnieku un valdnieku dzēriens

Nav zināms, kur tieši pasaulē pirmo reizi tika dzerts sidrs, jo, visticamāk, neviens arī nepierakstīja. Tomēr sidra vēsture visciešāk saistīta ar Angliju, no kurienes arī senākās dokumentālās liecības.

Teksts: Laura Barbaka

Pirmais, kurš sidru iedzēra un piefiksēja to savā dienasgrāmatā bija Jūlijs Cēzars. Viņš dzērienu pagaršoja un atzina par labu esam jau 55. gadā pirms Kristus, kad iekarojumu nests attapās Anglijas dienvidaustrumos. Vietējie zemnieki Kentas grāfistē tolaik gatavoja alkoholisku dzērienu no mežābeļu augļiem. Nepagāja ne ilgs laiks, kad sidra dzeršanas paraža jau bija izplatījusies krietnā daļā Rietumeiropas. Romiešu hronisti vēsta par sidra ražošanu arī Francijā un Spānijā. Viens no dzēriena cienītājiem bijis Kārlis Lielais, kura padotie 9. gadsimtā līdztekus eilam un dažādiem liķieriem gatavoja arī fermentētu ābolu sidru un bumbieru periju.  

Līdz ar normāņu iebrukumu 1066. gadā Anglijā izplatījās jaunas ābolu šķirnes ar augstu tanīna saturu, no kurām sidru jau ražoja Normandijā. Uzlabojās dzēriena garša, attīstījās gatavošanas prasmes un pieauga tā popularitāte. Viduslaikos rūpes par sidra ražošanu no dvēseļu glābšanas brīvajā laikā uzņēmās mūki. Garšvielām bagātinātu dzērienu ar augstu alkohola saturu dara klosteru mūru ielenkumā, braši lieto un tirgo arī tautai. Dzēriens ir kļuvis patiesī izplatīts, un kāda Kentas grāfistes ciemata vikārs, satraucies par baznīcas rituālu svētumu, draudzei atgādina, ka sidru tomēr nav paredzēts izmantot bērnu kristīšanā. Sidru izmanto arī kā norēķinu. Daļu atalgojuma zemniekiem izmaksā šķidrā veidā un uzcītīgākie dienas laikā nopelna līdz pat astoņām pintēm dziras. Lai arī oficiāli valdība šo praksi aizliedz 1887. gadā, tā īsti izskaust to izdodas tikai 20. gadsimta sākumā.

18.gs sidra prese Devonā. Mary Evans Picture Library, Lielbritānija

Sidra laiki Eiropā

Popularitātes augstāko punktu sidrs piedzīvo 17. gadsimta vidu, kad ābeļdārzus iekopj un sidru dara teju katrā Britu salu saimniecībā. Šis ir arī laiks, kad sidram pievēršas augstākās aprindas. Lai arī izsmalcinātu dzērienu cienītāji jau ir paguvuši iemīļot vīnu, neierasti aukstie laika apstākļi liedz saražot dzērienu pieprasītajā daudzumā pašu mājās. Anglija karo ar Franciju, Nīderlandi un Spāniju. Augsto ievedmuitas nodokļu dēļ importēta prece šajā laikā kļūst par retumu un arī angļu pašlepnums liek sarosīties jaunai sidra darītāju paaudzei, kas uzsāk gatavot izsmalcinātu dzērienu no Anglijas āboliem pēc medotes, kura tikai vēlāk tiks izmantota šampanieša radīšanā.

Augstākās aprindas bauda Vin de Scudamore jeb dzirkstošu sidru radītu no Scudamore crab ābolu šķirnes. Svaigā veidā šie āboli ir nebaudāmi – ļoti cieti un rūgti tanīna dēļ, toties lieliski piemēroti dzirkstoša sidra darīšanai. Šajā laikā parādās zinātniskā literatūra, kurā aprakstīts otrreizējās fermentācijas process bieza stikla pudelēs. Lai izvairītos no uzsprāgšanas, tās ieteikts ierakt vēsās smiltīs. Uzskata, ka sidrs attīra organismu, uzlabo gremošanu un novērš visangliskāko no nelaimēm – melanholiju. 1662. gada 10. decembrī garīdznieks un zinātnieks Džons Bīls Londonā prezentē uzlabotu dzirkstoša sidra radīšanas metodi. Viņš apgalvo, ka fermentācijas procesā novērojami brīnumi, ja katrā pudelē pievieno divas vai trīs rozīnes un aptuveni 20 gramus cukura. Kristofers Merets līdzīgas inovācijas dzirkstošā vīna ražošanas procesā izklāsta tikai nedēļu vēlāk, tomēr tieši viņš vēsturē paliek ierakstīts kā šampanieša metodes izgudrotājs.  

Sidra un kalvadosa darītava Normandijā

Taču patriotisma vilnis izrādās īss. 18. gadsimta sākumā tiek noslēgti tirdzniecības līgumi ar Portugāli, un stiprinātais portugāļu vīns angļiem iet pie sirds labāk nekā smalkais sidrs, kas tomēr satur tikai 10% alkohola. Ap to pašu laiku arī tradicionālā sidra ražōtājus piemeklē nebūšanas – ļaudis cieš no Devonas kolikām jeb spēcīgām vēdergraizēm, kuru sekas nereti izrādās letālas. Ārsti saslimšanas saista ar svina izmantošanu sidra gatavošanas procesā – tolaik toksisko metālu izmantoja ražošanas iekārtu tīrīšanā. Lai arī sidra darītāji sākotnēji izvirzīto hipotēzi noraida, sidra prešu tīrīšanas procesu tie tomēr izmaina, un vēdergraizes angļus sāk piemeklēt retāk. Tomēr ir jau par vēlu, sidrs Anglijā sākts uzskatīt par darba ļaužu dzērienu un savu reputāciju, pārdzīvojis salda sulas dzēriena masu ražošanas fāzi 20. gadsimta sešdesmitajos gados, tas atguvis vien salīdzinoši nesen.

Fermeri spiež ābolu sulu sidram, 1800ie gadi. Ar roku krāsots kokgriezums, 19.gs ilustrācija

Jaunā pasaule

Līdz ar angļu kolonistiem sidra dzeršanas paražas izplatījās arī otrpus okeānam. Jaunanglija izrādās nepiemērota miežu audzēšanai, kas ieceļotājiem liedz brūvēt alu, toties ābeles šeit aug griezdamās. Sidrs ātri vien kļūst par ASV kolonistu iecīenītāko dzērienu – tas ir lēts, pieejams un drošāks dzeršanai nekā ūdens. Sidram atrodas vieta uz vakariņu galda un dzēriens ar mazāku alkohola saturu tiek piedāvāts pat bērniem.

Savu popularitāti sidrs zaudē industriālās revolūcijas laikā, kad tautas masas pārceļas no laukiem uz pilsētām. Vācu un īru imigranti, apmetušies vairāk uz rietumiem, miežus audzē ar labākām sekmēm. Tieši alus kļūst par dzērienu, kas apmierinās pilsētu rūpnīcu strādnieku slāpes. Tomēr lielāko triecienu sidra industrija piedzīvo 20. gadsimta sākumā. 1919. gadā izsludina sauso likumu un atturībnieki ābeļdārzus izcērt vai nodedzina līdz ar zemi, pat ābolu sulas spiešana tiek ierobežota. Industrializētais alus rūpnieks šajā laikā spēj pārslēgties uz bezalkoholisku dzērienu ražošanu, bet sidrs liela mērā krīt aizmirstībā un savu popularitāti atgūst tikai gadsimta beigās līdz ar krafta dzērienu darīšanas kultūru.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s