INTERVIJA AR MR. PLŪME: PAR LATVIJAS ‘TERROIR’ UN SIDRA KULTŪRAS NĀKOTNI

Latvija var lepoties ar labu ideju apsēstiem cilvēkiem, kuri meklē attīstības iespējas mūsu zemē radītiem produktiem un tiecas pēc izcilības.

Mums bija liels prieks šovasar tuvāk iepazīties ar Māri un Daci Plūmēm, kas pirms deviņiem gadiem uzsāka sidra ražošanu un neatlaidīgi strādā pie sidra kvalitātes, ņemot vērā tieši Latvijas klimatu un augsnes īpatnības.

Teksts: Jānis Lipšāns
Foto: Andris Barbans un no personīgā arhīva


Sidrs&Draugi: Priekš zināmas orientējošas skaidrības es tagad piefiksēju, ka ir Svētdiena. Vai vari ieskicēt tādu nosacītu gada ciklu sidrdarim?

Māris Plūme:  Tas ir atkarīgs no sezonas. Rudenī tas ir ļoti aktīvi. Principā, sidrs sākas ar ābeļu ziedēšanu, jo tieši tas gads, kad ābols veidojas, ir tas, kas veido to sidru. Tu apkop ābeles..nu, vai arī neapkop, jo dažreiz nav arī slikti, ja tu ābeles neapkop. Tas, iespējams, ir ļoti niansēti, bet noteikti ietekmē rezultātu. Bet daudz lielāka ietekme ir tā konkrētā gada klimatam, jo ar to sidrs sākas – ar ziedēšanu – un visi tie apstākļi, kādi tajā gadā būs, ietekmēs garšu. Pašās vasaras beigās, rudens sākumā sāk ievākt ābolu ražu, kas ir tāda izteikti aktīva ņemšanās un diezgan laikietilpīgs pasākums. Pēc tam ir jāizspiež sula un jāliek raudzēties. Tas viss ražas laikā ir jāpaspēj. Decembris ir pārdošanas mēnesis, kad uz to ir jāuzspiež vairāk. Janvāris, februāris ir tādi mierīgie mēneši, kad tiek uzraudzītas mucas un kad, veicot dažādas darbības, ir ļoti svarīgi neko neaizmirst.  Vēl, ziemas beigās ābeles sāk griezt, un uz februāra beigām, marta sākumu jau sāk pildīt agros sidrus. Tas gan ir atkarīgs no sidra stila, jo ir sidri, kurus pudelēs var mierīgi pildīt pat jau pēc pusgada un ātrāk. Pavasaris ir tāds sidra pildīšanas laiks un, paliekot siltākam, var jau sākt tirgoties. Vasara tā arī paiet – pļaujot zāli ābeļdārzā un tirgojot sidru. 

S&D: Nolasu, ka gada griezumā dažas lietas pārklājas.

MP: Visu laiku viss pārklājas, visu laiku tu esi tāds multifunkcionāls. Nav jau tā, ka rudenī sidrs netiek tirgots – ja tu nestrādāsi pie pārdošanas, tad tas viss apstāsies. 

S&D: Kā tas viss sākās priekš tevis?  

MP: Mums. Jo mēs ar sievu to visu kopā darām. Bet varētu teikt, ka es biju iniciators. Es vispār esmu mūziķis, mani piemeklēja tā saucamā radošā krīze, kad es nezināju, kā turpināt attīstīties. Nebija īstas skaidrības un naivos sapņus nācās nolikt malā. Tas ir kā – vai nu sākt spēlēt šlāgeri un pelnīt, vai ari taisīt mākslu un būt nabadzīgam. Lai pameklētu sevi es pārcēlos dzīvot uz Berlīni, kur nevienam nav nekādas ekspektācijas vai pretenzijas attiecībā uz tevi. Laiks Berlīnē pagāja muzikālos eksperimentos un apgūstot vācu valodu. 

S&D: Tīri asociatīvi, Vācija man nesaistās ar …

MP: Nē, nē. Berlīnei tādā ziņā ar sidru nav nekāda sakara. Bet, savukārt, es kaut ko atceros no tur pavadītā laika – lielveikalā ieraudzīju kaut kādu lētu franču sidru un joka pēc nopirku pāris, kas tāpat izrādījās labāks nekā tas, pie kā bija pierasts Latvijā. Kaut kas mani tajā aizķēra. Tuvojoties Berlīnes gaitu beigām, vēl bija tāda epizode, ko atceros no viena latviešu tusiņa, kur tika atvests mājās darināts sidrs no Latvijas. Pirmais iespaids par to bija tāds paskābs, kā jau jebkuram pirmā reakcija, iedzerot Latvijas sidru. Glāzi pēc glāzes sidrs tā arī ātri vien beidzās. Tas kaut kur bija līdzīgs tam franču, ko es tikai pāris reizes biju pamēģinājis, bet tajā pašā laikā tam piemita arī kaut kas atšķirīgs. Nu bet katrā ziņā – absolūti dzerams! Un tā bija tā reize, kad es aizdomājos par to, kāpēc Latvijā sidrs nav tradicionāls dzēriens. Es vēl prombraucot iesmēju, kā latvieši rudeņos ar ķerrām stumj grāvmalās un ceļmalās izmest ābolus. 

S&D: Nu, to man ir grūti iedomāties, jo neko tādu es savā redzes atmiņā neesmu saglabājis.

MP: Es ceru, ka tagad tā notiek jau mazāk, jo ir diezgan daudz sidrdari, kuri “noslauc” tos ābolus. Bet laukos tā bija normāla prakse un domāju pat joprojām ir, jo rudenī redzu kā daudzi veci cilvēki vienkārši nezin, kur tos likt un mokās. Savā ziņā pilnīgi sirreāli, ka tas tā notiek. Lūk, un šāda veida pārdomas man tur sāka maisīties pa galvu. Tas, ka var arī no mūsu āboliem, lai gan sākumā šķiet, ka varētu jau būt mazliet saldāks un tas balanss sidram nav tāds, pie kā ir pierasts. Arī no tiem angļu industriālajiem sidriem, ko kādreiz krogos varēja dabūt – piemēram, Strongbow vai Bulmer – kas ir šīs industrijas ne pārāk augstas kvalitātes sidri, bet kas arī ir viena no tām pieredzēm, pēc kuras mēs sākam aptaustīt jau kaut ko īstāku. 

Godīgi sakot, man nebija nekā, ko zaudēt – ne darbs, ne nauda – es reāli lasīju pa ielām pudeles, lai izdzīvotu. Biju apmeties pie viena vāciešu drauga (Frank Dziekan, kurš tagad dzīvo Rīgā) un dzīvoju caurstaigājamā istabā pa 50 eiro mēnesī. Mums bija noruna, ka mēs kopā taisām mūziku un es tikai par komunālajiem maksāju. Lieki teikt, ka neko daudz mēs tur īsti neuztaisījām. Pēc diviem gadiem Berlīnē, vēl īsti neatrazdams atbildi uz jautājumu, ko īsti iesākt tālāk, es nodomāju, ka jāaizbrauc kaut kur pastrādāt kādā sidrdarītavā. Sāku meklēt informāciju internetā par to, kas īsti ir sidrs un kur to taisa, jo manas zināšanas bija nulle. Uzzināju, ka sidru taisa daudzviet pasaulē, bet Francija un Austrija mani ieinteresēja visvairāk, jo, pirmkārt, tas bija relatīvi tuvu. Francija, domāju, pašsaprotami, jo slavena ar visādiem dzērieniem un kotējas, savukārt, Austrija tāpēc, ka nebiju neko dzirdējis par viņu sidru, bet tur vismaz runā vācu valodā un es varēšu turpināt praktizēt vācu valodu. Izgāju uz kontaktiem ar mazajiem ražotājiem, kas arī paprasīja laiku, jo nav jau tāda gatava saraksta, lūdzu! Uz Franciju rakstīju angļu valodā, jo franču valodu nemāku. Bet viena ģimenes saimniecība, kurā ģimenei pašai bija pieredze un saikne ar Angliju, atsaucās un piedāvāja man praktikanta vietu. Brauc strādāt, palīdzi mums, mēs tevi izguldīsim un pabarosim, bet naudu nemaksāsim. Tas bija 2010. gada vidus. Atbildēja arī viena saimniecība no Austrijas, taču izteica vēlmi vispirms no sākuma mani satikt. Tātad, vasaras vidus, Berlīne, nauda uz to brīdi man ir 5 eiro. Līdzi bija viens maizes kukulis vācu rupjmaizes, biezpiens un sīpols. Benzīntankos es uzpildīju ūdeni. Tie 5 eiro stopojot bija priekš tā, lai, ja nu gadījumā tieku ievests lielpilsētā, varu nopirkt uz ātro biļeti izbraukšanai ārā un turpināt ceļu. Tas man prasīja pusotru dienu, lai nokļūtu Austrijā un es ierados uz vietas gandrīz precīzi norunātajā laikā. Sapratuši, ka esmu atbraucis ar stopiem, protams, atstāja uz viņiem zināmu iespaidu un teica, lai 1. septembrī kā uz skolu esmu atpakaļ. Devos atpakaļ uz Berlīni un biju nolēmis atlikušo vasaras daļu pavadīt Normandijā. 

S&D: Līdz sidram, izklausās, vēl diezgan tālu. 

MP: Jā, tādu gatavu recepti mums neviens neiedeva un tam visam vajadzēja iziet cauri pašam. Francijā pavadīju mēnesi ražotnē Dupont saimniecībā, kur bez augsta reitinga sidriem ražo arī ļoti kvalitatīvus pasaulē atzītus kalvadosus. Izgāju cauri visam franču sidra ražošanas procesam, par ko tikai pēc tam sapratu, ka tas ir visgrūtākais. Bija varbūt arī ne tik interesantas lietas, kā piemēram, jāsagatavo pasūtījumi, jālīmē etiķetes, jāpako, bet viss tas spektrs man ļāva ieraudzīt, kā tiek organizēts darbs. 

S&D: Spriežu, ka pieminētais franču sidra ražošanas process nav vienīgais variants. 

MP: Nē, protams nav, un tur jau tā lieta, ka sidra stili ir ļoti daudz un dažādi. 

S&D: Tad kā sanāk – stils ir atkarīgs no ražošanas piegājiena?

MP: Varētu teikt, ka Eiropā vēsturiski ir izveidojušies tādi četri reģioni..

S&D: Mēs runājam par tradīcijām?

MP: Jā, jā, un tajos reģionos ir “savā sulā” veidojušies stili. Es ātri uzskaitīšu: tātad, par senāko mēdz uzskatīt Astūriju Spānijā, lai gan francūži Normandijā un Bretaņā par to vēl strīdas. Tad vēl ir Anglijas Dienvidrietumi  un vācu zemes, kas ir vairāk tādas kā mazas saliņas, kur stilam ir kaut kādas līdzīgas iezīmes – Frankfurte, tā saucamā Zarendland, un Austrijā ir Mostviertel

Atgriežoties pie manas paša pieredzes, pēc Francijas Dupont pavadītā mēneša, kurā ražošana bija samērā pieklājīgos apjomos, es devos uz Austriju, kur saimniecībā nebija tik lieli apgriezieni, jo tā tomēr bija vairāk tāda ģimenes ražotne (nevis ar desmit darbiniekiem kā Francijā, kur pats saimnieks vairs fiziskus darbus īsti nestrādāja) un izrādījās, ka esmu pirmais tāds darbinieks, kurš pieņemts tur darbā no malas uz sezonu. Nācās darīt daudz melnos darbus, bet nonāca līdz tam, ka kaut kādā brīdī iedeva atbildību jau par raudzēšanas procesu, ko nekad dzīvē nebiju darījis. 

S&D: No tā, šķiet, ir atkarīgs viss rūpals.

MP: Jā! Es biju diezgan pārsteigts, bet saimnieks teica, ka tur nekā sarežģīta nav un sarakstīja uz lapiņas – ja visu izdarīšot kā rakstīts, tad būšot okey. Tā nu es gāju un darīju! Es zinu, ka šur tur esmu pieļāvis mazas lažas. Tagad es zinu. Un tas nav saistīts ar likšanu raudzēties, bet, nu, ir tādas dažas mazas secīgas lietas, kas ir būtiskas, lai nesabojātu mantu. Katrā ziņā, tur es dabūju darīt pilnīgi visu. Pēc tā rudens es ieskrēju Berlīnē, savācu mantas un devos uz Latviju, kur iepazinos ar savu sievu Daci. Vēl tajā pašā rudenī es izspiedu pirmo ābolu sulu Latvijā un raudzēju pirmos eksperimentus, savukārt, nākamā gada rudenī uz Austriju mēs atbraucām jau kopā. 

S&D: Kurā brīdī parādās vīzija par to, ko jūs abi gribat panākt šeit?

MP: Pavadītais laiks Austrijā ir tas, kad man pieleca, ka sidram ir dažādi stili. Ja Austrijas sidra stilu es reāli ar savām rokām biju apguvis, tad Francijas stilu biju apguvis vairāk teorētiski. Izlēmām, ka mēs mēģināsim šos divus stilus ieviest Latvijā. Mūsu attieksme bija tāda, ka ir jātaisa sidrs konkrētā stilā. Realitāte ir tāda, ka Latvijā mīl tādus pussaldus, saldus sidrus un attiecīgi tos mēs taisām vairāk. Tā saucamo Latvijas sidru nosakām nevis mēs, bet pircēji. 

S&D: Vai mums ir tāds “Latvijas sidrs”?

MP: Tas veidojas, un iespējams, ka tas arī būs tāds uz saldo pusi. Es domāju, ka man jau ir nojausma, kāds tas ir. Bet ceru, ka kļūdos. Labi, Austrijā viņi taisa sidru pārsvarā no bumbieriem, mēs no āboliem, un tā ir milzīga atšķirība. 

S&D: Vai Tev pašam ir skaidrs, kādam jābūt sidram?

MP: Sidrs var un drīkst būt dažāds. Galvenis, lai īsts – no svaigi spiestas, nepasterizētas sulas gatavots un netiktu šķaidīts ar ūdeni. Mēs gribējām uztaisīt kaut ko līdzīgu austriešu un franču stilam. 

S&D: Tādas kā references?

MP: Jā, dabūt tuvu tai kvalitātei. Un ar laiku tu saproti, ka identisku to garšu mēs nemaz nevaram dabūt, jo mums ir pavisam atšķirīgas ābolu šķirnes.

S&D: Un nemaz nevajag.

MP: Un nemaz nevajag. Ja pašā sākumā mēs domājām, ka vajag taisīt lielos apjomos, tad pēc tam diezgan ātri sapratām, ka tāda industriālā ražošana mūs neinteresē un mēs drīzāk gribam būt tādi mazi, ekskluzīvi, ne lēti ar uzsvaru tikai uz kvalitāti. Tas kļuva par mūsu galveno mērķi. Protams, kaut kādu apjomu vajag, lai tas viss pēc biznesa izskatās, bet ja tu ej tādos milzīgos, industriālos apjomos, tad vienā brīdī vairs nav iespējams izsēdēt pie katras mucas. Katrā ziņā, nekad nav par vēlu izvēlēties, uz kuru pusi iet. Tādu apzinātu izvēli mēs izdarījām kādus trīs, četrus gadus atpakaļ. Sākotnēji iedvesma to vispār sākt darīt, iespējams, meklējama tajā apstāklī, ka nebija nopērkams tāds sidrs, kāds mums garšo. Vēl arī tas, ka šī joprojām ir niša, kurā ir daudz brīva lauka un tu vari būt viens no pirmajiem, kas atklāj sidra pasauli. Iespējams, mēs visā Baltijā esam tikuši vistālāk, jo gatavojam arī ne tik viegli pagatavajomo Normandijas stila sidru no Latvijas āboliem. Lai gan, tas var izklausīties pēc tāda ambicioza apgalvojuma. Deviņu gadu laikā kopš mēs raudzējam ir daudz apgūts, saprasts, uzkrāta zināma pieredze. Jāatzīmē arī, ka easam uzsākuši ļoti selektīvi meklēt ābolu šķirnes. Tie, burtiski, ir tādi ābolu safari – tā mēs to saucam. 

Tāds speciāli sidram pielāgots ābols ar patīkamu rūgtumiņu un mazu skābumu līdz šim brīdim Latvijā selekcionēts nav. Ir jau gan vairāki diezgan labi eksemplāri, bet mēs saprotam, ka var gribēt vēl labākus. Tos tad arī mēs meklējam. 

S&D: Kā tas izpaužas?

MP: Mēs meklējam vietējas izcelsmes sidrābolus. 

S&D: Kā notiek tā meklēšana?

MP: No katras grāvmalā izmestas serdes, no katras sēkliņas izaug nevis tā pati ābolu šķirne, bet nejaušību bērns. Tas var būt dažreiz līdzīgs savam priekšgājējam-vecākam, dažreiz uzpeld kaut kādi senie gēni, kas sāk dominēt. Gluži tāpat kā cilvēkiem. Katrs bērns nav identiski tāds pats, kā viņa vecāki. Dažreiz nezin kāpēc pat ļoti atšķirīgs. Pēc rakstura pilnīgi noteikti. Tā arī rodas tās ceļmalas un grāvmalas, kurās ir pilns ar šķirņu hibrīdiem, kur nekad nevar zināt, kas tur būs. No dārzos izplatītajām šķirnēm mēs esam daudz maz visas pagaršojuši un saprotam, ka starp tām līdzīgas tādam sidrābolam kā Francijā vai Anglijā īsti nav. Tāds speciāli sidram pielāgots ābols ar patīkamu rūgtumiņu un mazu skābumu līdz šim brīdim Latvijā selekcionēts nav. Ir jau gan vairāki diezgan labi eksemplāri, bet mēs saprotam, ka var gribēt vēl labākus. Tos tad arī mēs meklējam. 

S&D: Un kur tad jūs tos meklējat? Grāvmalās?

MP: Reāli, grāvmalās! Braucam ar mašīnu pa visu Latviju, meklējot īsto šķirni. Izvēlamies maršrutu, pa kuru nekad neesam braukuši, braucam pa ceļu, ieraugam ceļa malā ābeli, stājamies nost, kāpjam ārā un ejam pie ābeles pagaršot ābolu, izmērīt cukura daudzumu. Bet galvenais ir iekosties, nogaršot un padomāt – der, neder? Es teiktu, ka vidēji katrs simtais eksemplārs ir diezgan labs – aromātisks, ar patīkamu rūgtumu un minimālu skābumu. Visbiežāk gan atrodas kaut kas līdzīgs Sīpoliņam, Antonovkai, bet, lai vai kā, tas nebūs tieši tas pats, jo šķirni pavairo ar zariņu potējot, nevis no sēkliņas. Esmu pārliecināts, ka Latvijā grāvmalās eksistē vismaz 100 ideālas sidra šķirnes. Tās vienkārši vajag atrast! 

S&D: Izklausās aizraujoši! Bet tur līdz ražošanai vēl ir tālu un tā ir tāda eksperimentēšana.

MP: Jā, ir aizraujoši! No sākuma mēs pagaršojam, izmēram parametrus un tikai tad – būs vai nebūs. Šajā pavasarī mēs jau uzpotējām vienu tādu Pāvilostā atrastu ābolu ar diezgan lielu potenciālu. Pēc dažiem gadiem tas sāks ražot un tad varēsim uztaisīt sidru daudz maz apjomīgā metienā. Bet varbūt mēs vilsimies. Tā arī var būt. Bet tad kokam vienmēr var uzpotēt virsū citu šķirni, lai gan tas aizņem dažus gadus. Atrast jaunu, labu šķirni nav ātri.

S&D: Un cik daudz ir atkarīgs no tā, kur tā ābolu šķirne ir audzēta?

MP: Tad ir jārunā par terroir. Proti, konkrētā šķirne katrā vietā garšo citādāk. Jumpravā Pāvilostietis garšos savādāk nekā vietā, kur aug mātes koks. Līdz tādam līmenim, kā vīna pasaulē, kad, piemēram, Bordo reģionā kalna vienai nogāzei ir tāda garša, bet otrai nogāzei cita – mums vēl ir ļoti tāls ceļš ejams, bet, lai mēs vispār varētu sākt runāt par to, ka “manam sidram piemīt kaut kāds terroir”, to būtu visvieglāk panākt, audzējot kādu pasaulē pazīstamu sidrābolu šķirni. Un šādā kontekstā, ja mēs Anglijā dzertu Dabinett sidru, kas ir viens no visizplatītākajiem un pasaulē plaši zināmākajiem sidrāboliem, tad tās pašas ābolu šķirnes sidrs audzēts un raudzēts Austrālijā vai ASV garšos atšķirīgi. Runa ir par klimatu, augsni, sezonas ilgumu un saimniecības stilu, kā konkrētajā vietā tiek audzēti āboli un kā raudzēts sidrs. Un protams, jēga par to runāt ir tad, ja tu raksti uz etiķetes to, kādas šķirnes ir sastāvā. Tas padara to interesantu kā produktu tiem, kas pazīst kādu no konkrētajām šķirnēm. 

Nesen bijām Somijā ar mūsu pašu Latvijā audzēto Dabinett un tas uzreiz radīja interesi, jo sidra fani šo šķirni jau pazīst. Katrā ziņā, tas jau ir tāds gurmāna līmenis un ne visiem tas ir saistoši un saprotami. Manuprāt, ir vairāk jāražo vienas vai kombinētu – divu vai trīs ābolu šķirņu sidrus, jo tādā veidā gan mēs paši – ražotāji – iepazīstam konkrētu šķirnu īpašības raudzējot, gan dodam iespēju patērētājiem iepazīt garšas un smaržas nianses, ko sniedz konkrētās šķirnes. Šeit mēs nerunājam par sidra baudītāja – iesācēja līmeni, bet gan jau par diezgan advancētu – uz niansēm orientētu baudīšanu. Līdzīgi, kā baudot super labus vīnogu vīnus – kaifiņš rodas tikai tad, ja tu spēj uztvert un izbaudīt smalkākas nianses. No ražotāja viedokļa tas izskatās šādi: ja tu sidru gatavo nopietni, tas ir tik pat liela ņemšanās kā tiem, kas gatavo kvalitatīvu vīnu. Viss ir niansēs. Un par nopietnu ņemšanos gribās ari saņemt adekvātu samaksu. Uz to mēs ejam. Ir jāatklāj terroir tēmu arī sidrā, jo gurmāniem tas būs interesanti un par to būs vērts piemaksāt. Šeit mēs esam pašā ceļa sākumā.

S&D: Labi. Bet tādā vidējā Latvijas veikalā es sidru redzu ne tuvu augstākajos plauktos un, diemžēl, tur nianses ir tik, cik vai tas ir nolikts blakus vienam no daudzajiem gaišajiem, vai tumšajiem aliņiem. Vari ieskicēt, kā sidrs vispār segmentējas plašākā kontekstā?

MP: Visur, izņemot tos vēsturiskos reģionus, sidrs šobrīd ir jauna lieta tādā ziņā, ka fokuss ir daudz vairāk uz kvalitāti, nevis apjomu. Tas, ko mēs līdz šim esam dzēruši ir totāls industrijas produkts ar sulas sastāvu dzērienā labi ja 35%. Tas ir apakšējais plaukts. Pie mums sidra jomā gandrīz neviens neko vēl nesaprot, pat vīnziņi nē, un tas nebūs pārspīlēts, kad es to saku. Tās ir jaunas garšas un, lai gan vīnziņa pieredze var dot zināmas priekšrocības, tomēr bieži vien trūkst vienkāršas motivācijas, jo vienmēr būs vēl kāds vīna reģions un vīna darītava, kas nebūs atklāta – vīna pasaule tāpat vēl visa nemaz nav aptverta. Nepietiek laika. Tāpēc radies tas, ko sauc par pomeljēriem kas ir someljērs, bet specializējas uz sidru.

Vēlreiz pieskaroties terroir, šobrīd vecie reģioni nav vadošie, jo ir stingri sasaistīti ar tradīcijām un īsti jaunu neko negrib. Tādā ziņā, izteikti vadībā ir ASV, kas jaunatklāj, un tas ir mums Latvijai radniecīgāk.

Māris un Dace Plūmes, iegūstot pirmo vietu ar negāzēto pussauso sidru Astūrijas (Spānija) starptautiskajā sidru konkursā 2018. gadā.

Nākotne ir kvalitātē, un, ja sidrs tāds būs, tad patērētājs nesūdzēsies maksāt arī augstāku cenu. 

S&D: Kā Tev šķiet, kas prevalēs – tradīcija vai eksperiments?

MP: Es teiktu tā, ka tradicionālie ne vienmēr ir super kvalitatīvi, bet ir arī izcili eksemplāri. Es domāju, ka uzvarēs kvalitāte. Nākotne ir kvalitātē, un, ja sidrs tāds būs, tad patērētājs nesūdzēsies maksāt arī augstāku cenu. 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s